- Mājās gatavotas vistas akniņas krējuma mērcē: vienkārši un sātīgi
- Liela kļūda, ko pieļaujam, ja auto durvis aizcērtas: Kāpēc stikla sišana ir pēdējais, par ko domāt
- Liela kļūda, ko pieļaujam, pērkot ārējo akumulatoru: 3 funkcijas, bez kurām tas vairs nav jēdzīgs
- Gadiem esam strīdējušies velti: Kura folijas puse patiesībā ir "pareizā" un kad tas var sabojāt ēdienu
- Kā dabūt laminātu mirdzošu bez švīkām? Pievieno ūdenim 2 tējkarotes šīs garšvielas
Atklāju, ka mans vīrs melo: Uzzināju, kur patiesībā aiziet manis samaksātā īres nauda par Mārupes dzīvokli
Kad mēs ar Kristapu apprecējāmies, vienojāmies visu dalīt pa pusei – arī īri. Viņš atrada dzīvokli un teica, ka tas maksā 1000 eiro mēnesī.
Katru mēnesi es viņam iedevām savus 500 eiro, domādama, ka viņš tos nosūta saimniekam.
Divus gadus es dzīvoju ar šo pārliecību, ka viss ir kārtībā.
Līdz vienam vēlam vakaram.
Es iestrēgu liftā ar vienu no saviem kaimiņiem. Kamēr mēs runājāmies, viņa nejauši pieminēja kaut ko, kas man likās kā trieciens vēderā:
“Ak, jūs taču dzīvojat Evitas kundzes un Kristapa dzīvoklī, vai ne?”
Sievietes veselus septiņus gadus meklēja savu pazudušo vīru, vienā dienā viss tapa skaidrs
Evitas kundzes? Es, apjukusi, jautāju, ko viņa ar to domā. Kaimiņiene, pilnīgi neapzinoties, kādu smagu pārsteigumu viņa man sagādā, priecīgi paskaidroja:
“Jā! Evitas mamma nopirka šo dzīvokli pirms gadiem. Kādu laiku to izīrēja, tad pārcēlās pie sava bijušā. Un tagad jūs te dzīvojat!”
Es vienkārši sastingu.
Izrādījās – es nemaksāju īri. Es maksāju Kristapam… un viņa mammai.
DIVUS GADUS neapzināti biju ielikusi viņu kabatās 12 000 eiro.
Sākumā es pat nespēju to saprast. Tad mani pārņēma dusmas – tādas, kādas nekad agrāk nebiju pieredzējusi. Bet, kad dusmas sāka rimties, man jau bija perfekts plāns…
Šeit ir tava teksta pārveidots, plūstošs un nedaudz dramatizēts variants, lai saglabātu spriedzi un humoru:
Es piezvanīju Kristapam.
“Čau, mīļais,” es teicu saldi un mierīgi. “Kad atkal jāmaksā īre?”
“28. datumā” viņš atbildēja priecīgs.
Perfekti.
Nākamās divas nedēļas es dzīvoju normāli – smejoties par viņa jokiem, gatavojot vakariņas, pat izlikdamās, ka viss ir kā parasti.
Bet, pie velna, es katru mēnesi viņam devu savus 500 eiro – un tagad pienāca īstais brīdis. Es plānoju saldu atriebību.
28. datums– diena, ko es nosaucu par “saldās atriebības izpildi”.
No rīta Kristaps man noskūpstīja ardievas un devās savās gaitās. Es nogaidīju tieši desmit minūtes pēc viņa aiziešanas, pirms devos uz darbu.
Pirmkārt, es iesaiņoju katru man piederošo lietu – apavus, drēbes, mēbeles, par kurām biju maksājusi, pat kafijas automātu, ko viņš tik ļoti mīlēja.
Pēc tam devos uz banku.
Mums ar Kristapu bija kopīgs konts, kurā katru mēnesi ieskaitīju savu algu. Tāpat kā viņš bija apzadzis mani, es nolēmu, ka ir pienācis laiks atgriezt labvēlību. Es iztukšoju kontu.
Jau biju parakstījusi īres līgumu savā vietā – nelielā, bet mājīgā dzīvoklītī – un samaksāju pirmo mēneša īres maksu… izmantojot Kristapa naudu.
Un tad pienāca trešais solis – lielais fināls.
